Azartspēļu pasaule ir kā divpusēja monēta – tā vilina ar lielo laimestu solījumiem, bet vienlaikus raisa jautājumus par noteikumiem, kas regulē šos ieguvumus. Īpaši aktuāls ir jautājums par to, vai ārzemju kazino, kuros arvien biežāk spēlē arī Latvijas iedzīvotāji, pienācīgi ietur laimesta nodokli izmaksas brīdī. Šis temats nav tikai juridisks vai finansiāls, bet skar arī uzticēšanos azartspēļu platformām un to caurspīdīgumu.
Vispirms jāatzīmē, ka nodokļu sistēma dažādās valstīs atšķiras kā diena pret nakti. Latvijā, piemēram, azartspēļu laimesti tiek aplikti ar ienākuma nodokli, ja tie pārsniedz noteiktu summu. Spēlētājam, kurš laimē vietējā kazino, parasti nav jāuztraucas par nodokļa nomaksu, jo to ietur jau operators. Taču, kad runa ir par ārzemju tiešsaistes kazino, situācija kļūst sarežģītāka. Daudzi no šiem kazino ir reģistrēti valstīs ar atvieglotiem nodokļu režīmiem, piemēram, Maltā vai Gibraltārā, kur azartspēļu regulējums ir stingrs, bet nodokļu politika – labvēlīga operatoriem. Tas rada jautājumu: vai šie kazino vispār ietur nodokli, un, ja jā, tad kā tas ietekmē spēlētāju?
Liela daļa ārzemju kazino savos noteikumos norāda, ka nodokļu nomaksa ir paša spēlētāja atbildība. Tas nozīmē, ka, saņemot laimestu, piemēram, no kazino, kas bāzēts Maltā, spēlētājam no Latvijas pašam jādeklarē ienākumi Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Taču realitātē daudzi to nedara – vai nu nezināšanas, vai apzinātas izvairīšanās dēļ. Šeit slēpjas risks: VID var pieprasīt nodokļa nomaksu pat pēc vairākiem gadiem, un, ja ienākumi nav deklarēti, var sekot soda sankcijas. Tas liek uzdot jautājumu – vai kazino nevarētu vienkāršot procesu, ieturot nodokli uzreiz?
No otras puses, jāskatās arī uz kazino biznesa modeli. Ārzemju platformas konkurē par klientiem, piedāvājot zemākas komisijas maksas un pievilcīgākus bonusus. Ja tās sāktu ieturēt nodokli no katra laimesta, tas varētu atbaidīt spēlētājus, kuri meklē maksimālu peļņu. Turklāt dažās jurisdikcijās, piemēram, Apvienotajā Karalistē, laimesti vispār netiek aplikti ar nodokli, kas rada precedentu, ka kazino var nemaz neiesaistīties nodokļu administrēšanā. Tas rada situāciju, kurā spēlētāji no dažādām valstīm saskaras ar atšķirīgiem noteikumiem, un ārzemju kazino izvēlas vienkāršāko ceļu – nodot atbildību pašiem klientiem.
Tomēr ir arī pozitīvi piemēri. Daži starptautiski kazino, kas strādā ar Eiropas Savienības licenci, sadarbojas ar vietējām nodokļu iestādēm, lai nodrošinātu caurspīdīgumu. Piemēram, ja kazino zina, ka spēlētājs ir no valsts ar stingru nodokļu politiku, tas var brīdināt par pienākumu deklarēt ienākumus vai pat piedāvāt iespēju ieturēt nodokli uzreiz. Šāda prakse gan nav plaši izplatīta, un bieži vien tā ir atkarīga no konkrētā operatora vēlmes iet tālāk par minimālajām juridiskajām prasībām.
Latvijas iedzīvotājiem, kuri izvēlas ārzemju kazino, būtu jāapzinās, ka atbildība par nodokļu nomaksu gulstas uz viņu pašu pleciem. Tas prasa zināšanas un apzinīgumu, kas ne vienmēr ir raksturīgs azartspēļu entuziastiem, kuri nereti rīkojas impulsīvi. Tādēļ būtu lietderīgi, ja starptautiskie kazino skaidrāk informētu savus klientus par nodokļu pienākumiem, iespējams, pat piedāvājot rīkus, kas atvieglo deklarēšanu.
Noslēgumā jāsaka, ka ārzemju kazino nodokļu ieturēšana ir sarežģīts jautājums, kurā krustojas juridiskie, ekonomiskie un ētiskie aspekti. Kamēr vieni uzskata, ka kazino pienākums ir vienkārši nodrošināt spēli, citi cer uz lielāku atbildību no operatoru puses. Spēlētājiem pašiem jābūt modriem un jāapzinās, ka liels laimests var nākt ar papildu pienākumiem.
Kazino licencēts ārzemes, bez pienākuma ieturēt nodokli laimestiem virs 3000€ izmaksas brīdī, atšķirībā no Latvijā licencētiem kazino. 
